(1909–1997)

Viens no pasaulē ievērojamākajiem 20.gadsimta liberālajiem filozofiem, dzimis Rīgā, dzīvojis Anglijā, pasaules atzinību izpelnījies ar spēcīgu, izsmalcinātu liberālisma izklāstu un interpretāciju, spoži demonstrējot izcili asu prātu un dzirkstošu valodu. Viņa eseja "Divas Brīvības" ("Two concepts of Liberty") būtiski ietekmēja liberālās filozofijas virziena attīstību: viņa pozitīvās brīvības un negatīvās brīvības nodalījums ir izejas punkts tālākām teorētiskajām diskusijām par politiskās brīvības nozīmi un vērtību. Tas joprojām ir viens no visvairāk lasītajiem un interpretētajiem liberālās filozofijas tekstiem. Vēlākajos viņa darbos rezonansi radīja ideja par cilvēka iedabas, rīcības, mērķu un vērtību plurālismu. Šī ideja kļuvusi par iedvesmas un pētījumu avotu daudziem citiem filozofiem.
 
Jesaja Berlins dzimis 1909.gada 6.jūnijā turīgā ebreju koktirgotāju ģimenē. Sākoties pirmajam pasaules karam, 1916.gadā Berlinu ģimene bija spiesta doties uz Petrogradu, kur Jesaja 1917.gadā piedzīvoja revolūciju. Šī pieredze atstāja spēcīgu ietekmi uz viņa darbos skartajām tēmām un kļuva par viņa filozofijas stūrakmeni: sabiedrībai nepieciešama uz kompromisiem balstīta, liberāla iekārta, kas samazina terorisma un totalitārisma iespējamību.

1920.gadā Berlinu ģimene atgriežas Rīgā, bet jau 1921.gadā pārceļas uz dzīvi Anglijā, Hollandparka rajonā. Jesaja beidz Sv.Pāvila skolu un iegūst stipendiju "Corpus Christi" koledžā Oksfordā, kur studē klasisko literatūru, valodas un filozofiju. Tūlīt pēc koledžas absolvēšanas Berlins kļūst par filozofijas pasniedzēju "New College", bet pēc neilga laika iztur iestājeksāmenus prestižajā "All Souls" koledžā Oksfordā.

Berlins pievēršas ne tikai zinātniskajam darbam, bet arī aktīvi iesaistās sociālajā un politiskajā valsts dzīvē. 30-tajos gados viņš spēcīgi ietekmējis Oksfordas filozofiskās domas veidošanos, cieši sadarbojoties ar tālaika draugiem un līdzgaitniekiem - filozofiem Alfredu Aijeru un Džonu Ostinu.

Otrā pasaules kara laikā no 1940. līdz 1945. gadam Berlins sagatavoja iknedēļas politiskos preses aprakstus un ziņojumus Britu Informācijas dienestā un Britu vēstniecībā Ņujorkā, ko ar dziļu interesi lasījis V.Čērčils. 1946.gadā filozofs devies uz Krieviju, kur sastapies ar izciliem tā laika krievu rakstniekiem un mākslas darbiniekiem, t.sk. Sergeju Eizenšteinu, Borisu Pasternaku, Korneju Čukovski un Annu Ahmatovu.

Pēc kara viņš atgriežas Oksfordā un 1950. gadā tiek ievēlēts "All Souls" koledžas Zinātniskajā biedrībā, kas ļauj pilnībā sevi veltīt vēsturiskiem, politiskiem un literāriem pētījumiem.

1957.gadā viņš iegūst Oksfordas "All Souls" augstskolas sociālās un politiskās teorijas profesora nosaukumu. 1967.gadā Berlins kļūst par Oksfordas "Wolfson" koledžas prezidentu, bet no 1974.g. līdz 1978.g. ieņem Britu Akadēmijas prezidenta amatu.

Izcilais filozofs saņēmis ne tikai Angelli, Erasmus un Lippincott balvas par ieguldījumu filozofiskās domas attīstībā, bet arī valstiskus apbalvojumus: 1957.gadā Berlinam piešķir bruņinieka titulu, 1971.gadā viņš saņem Izcilības Ordeni ("Order of Merit"), kas ir augstākā atzinības zīme Apvienotajā Karalistē, viņam tiek piešķirta arī Jeruzalemes Balva - par cilvēka brīvības aizsardzību mūža ilgumā.

http://berlin.wolf.ox.ac.uk