Alvis Hermanis
Foto: Edijs Pālens, LETA
Alvis Hermanis
Foto: Lita Krone, LETA
|
Alvis Hermanis
Alvis Hermanis ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs kopš 1997.gada. Patlaban viņš ir viens no interesantākajiem un radošākajiem Latvijas teātru režisoriem, kura darbi labi zināmi arī ārpus valsts robežām. Saņēmis prestižo "Jauno režisoru projekta" ("Young Directors Project") balvu par izrādi "Revidents" Zalcburgas teātra festivālā (2003) un prestižo Eiropas teātra balvu "Jauna teātra realitāte" (2007). 2008.gadā viņam Krievijā, Maskavā piešķirta prestižā Konstantīna Staņislavska prēmija.
Hermanis absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļu (1988), stažējies Parīzes Starptautiskajā jaunatnes teātra ateljē (1990). Kopš 1993.gada viņš iestudē izrādes Jaunajā Rīgas teātrī.
Hermaņa izrādēm raksturīgas spēles ar dažādiem teātru stiliem un estētikām, Austrumu un Rietumu kultūras zīmēm. Viņš veido oriģinālas kombinācijas, lietojot tēlus un simbolus no atšķirīgiem pasaules kultūras un vēstures periodiem, balstoties uz savām koncepcijām, iekšējo redzējumu un fantāziju. Hermaņa vadīto Jauno Rīgas teātri var uzskatīt par bāzes vietu jaunas teatrālās pieredzes un īstenības robežu meklējumiem. Līdzās klasiski psiholoģiskajā stilā iestudētajām izrādēm kā Alekseja Arbuzova "Mans nabaga Marats" (1997) vai "Garā dzīve" (2003) viņš izmantojis marionešu teātri izrādē "Stāsts par Kasparu Hauzeru" (2003) un dažādu mediju un skatupunktu miksējumu izrādē "Tālāk" (2004).
Pēdējā laikā Hermanis savos darbos pēta mūsu sabiedrību, proti, aktieri uzklausa cilvēku dzīvesstāstus un, izmantojot fantāziju, attīsta tēlus, kas atspoguļo iedzīvotājus un vidi Latvijā. Šādi tapušas izrādes "Latviešu stāsti" (2004), "Latviešu mīlestība" (2006), "Vectēvs" (2009), "Zilākalna Marta" (2009), "Melnais piens" (2010). Tā vietā lai dokumentētu dzīvi, režisors izveido pats savu tās versiju, viņš uzkonstruē to no tukšas vietas, izmantojot dzīves piedāvāto materiālu.
Gadu gaitā ir mainījusies Hermaņa attieksme pret aktiera lomu viņa iestudējumos. Jaunajā Rīgas teātrī aktieri ir Hermaņa iestudējumu līdzautori.
"Ar gadiem mani uzskati par mākslu kļūst arvien vecmodīgāki - tāpēc esmu pārliecināts, ka teātrim jābūt vietai, kur skatītājiem ir jāsmejas un jāraud. Un visaugstākais līmenis, ko aktieri var sasniegt - likt skatītājiem to darīt vienlaicīgi. Ja skatītāja lūpas smaida, bet vienlaicīgi acīs ir asaras, tas nozīmē, ka teātris ir pieskāries vistrauslākajai matērijai uz šīs pasaules - pašai cilvēka dvēselei," tā Hermanis formulē savu nostāju par teātri.
Hermanis nereti ir arī savu izrāžu aktieris. Ar panākumiem viņš piedalījies citu režisoru izrādēs. 2004.gadā par Žana lomu izrādē "Jūlijas jaunkundze" (režisore Māra Ķimele) viņš tika izvirzīts nominācijai gada labākais aktieris. Atveidojis arī vairākas lomas kinofilmās.
Vairākām savām izrādēm Hermanis veidojis arī scenogrāfiju un dramaturģisko materiālu.
Hermanis 1994.gadā iestudējis arī izrādes Igaunijā, Tallinā "Von Krahli Teatter" ("Šalajased pildid II", "Loomav Pimedus"), bet 1996.gadā Latvijas Nacionālajā operā viņš iestudējis atjaunotā operas nama atklāšanas izrādi "Uguns un nakts".
Pēdējos gados paralēli darbam Jaunajā Rīgas teātrī Hermanis regulāri strādā teātros ārzemēs. Vācijā, Frankfurtē teātrī "Schauspielfrankfurt" 2005.gadā Hermanis iestudēja "Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Frankfurtē", vairākas izrādes režisors iestudējis Šveicē, Cīrihes teātrī "Schauspielhaus Zürich" ("Liesmojošā tumsa" (2006), "Tēvi" (2007), "Idiots. Romāna sākums " (2008)) un Vācijā, Ķelnē "Schauspielhaus Köln" ("Ķelnes afēra" (2008), "Kabalas noslēpumi" (2009)). Krievijas galvaspilsētā Maskavā Nāciju teātrī režisors veidojis izrādi "Šukšina stāsti" (2008), kas 2009./2010.gada sezonā saņēma Krievijas nozīmīgākās teātra balvas "Zelta maska" galveno apbalvojumu kā labākā lielās formas dramatiskā izrāde. Hermanis iestudējis arī Austrijas galvaspilsētas Vīnes teātrī "Wiener Burgtheater" ("Ģimene" (2009)), Vācijas, Minhenes teātrī "Münchner Kammerspiele-Werkraum" ("Vēlīnie kaimiņi" (2009)), Itālijā, Modēnas teātrī ("Vilkumuižas jaunkundzes" (2010)).
Hermaņa iestudējumi piedalījušies galvenajos starptautiskajos festivālos: Edinburgas festivālā (Apvienotā Karaliste, 2006), Aviņonas festivālā (Francija, 2008), "KunstenFestival des Arts" (Beļģija, Brisele, 2004, 2007), Vīnes teātra festivālā "Wiener Festwochen" (Austrija, Vīne, 2005, 2007) un daudzos citos.
Hermaņa iestudējumi daudzkārt saņēmuši augstāko novērtējumu Latvijas profesionāļu vidū. 1993.gadā viņam par izrādi "Marķīze de Sada" piešķirta balva par labāko debiju režijā un izrāde tika atzīsta arī par gada labāko izrādi. 1996.gadā Hermanis saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu par operas "Uguns un nakts" iestudējumu.
Hermanis Latvijas profesionālo teātru skatē vairākkārt saņēmis gada labākā režisora balvu (2001.gadā par izrādēm "Vilkumuižas jaunkundzes", "Pilsēta" un "Brīvais kritiens", 2003.gadā par izrādi "Stāsts par Kasparu Hauzeru", 2004.gadā par izrādēm "Tālāk" un "Garā dzīve" , 2009.gadā par izrādēm "Zilākalna Marta" un "Vectēvs"). 2007.gadā piešķirta balva par izcilību Latvijā un pasaulē.
Regulāri tiek apbalvotas arī Hermaņa veidotās izrādes. Balvu "Labākā dramatiskā izrāde" saņēmuši vairāki iestudējumi: "Vilkumuižas jaunkundzes" (2001), "Revidents" (2002), "Stāsts par Kasparu Hauzeru" (2003), "Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika" (2008), "Zilākalna Marta"(2009) . Izrāde "Latviešu stāsti" saņēmusi balvu "Labākais latviešu literatūras iestudējums" (2005), izrāde "Latviešu mīlestība" 2007.gadā tika atzīta par gada latviešu autora darba iestudējumu, savukārt 2009.gadā balvu nominācijā "Gada latviešu autora iestudējums" saņēma izrāde "Vectēvs". |
