|
|
|
Rīgas Vēsturiskais centrs. Aerofoto Juris Kalniņš, Fotocentrs
Rīgas vēsturiskais centrs |
Rīgas vēsturiskais centrs Rīgas vēsturiskais centrs (RVC) ir Pasaules kultūras mantojuma vieta Nr 852. Tā iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā 1997.gada 4.decembrī. Pasaules kultūras un dabas mantojuma komiteja ir atzinusi, ka “Rīgas vēsturiskajam centram, kuru veido salīdzinoši labi saglabājies viduslaiku un vēlāko laiku pilsētas struktūra, ir ievērojama universāla vērtība, un to rada viduslaiku apbūve, jūgendstila arhitektūras daudzums un kvalitāte, kurai līdzīgas nav citur pasaulē, kā arī 19.gadsimta koka arhitektūra”. RVC teritorija ir 435 hektāri, jeb 1,4% pilsētas teritorijas un tajā atrodas ap 4000 ēku.
Nozīmīgākie kultūras mantojuma elementi Rīgas vēsturiskajā centrā ir:
1.Pilsētas struktūra jeb audums, kuru veido ēkas, ielas, laukumi, parki, ūdenskrātuves u.c. elementi. Rīgas vēsturiskais centrs sastāv no trīs atšķirīgām pilsētas ainavām: Vecrīgas, Bulvāru loka un Jūgendstila centra ar katrai raksturīgām ārtelpas un būvmasu attiecībām.
2.Arheoloģiskais mantojums.
3.Arhitektūras mantojums.
4.Publiskā ārtelpa
Vecrīga ir izaugusi no lībiešu apmetnēm un vācu ienācēju ostas ap kādreizējo Rīdzenes upi. Pirmā pilsētas mūra aizsardzības sienas fragmenti, kā arī liekto ielu tīkls rāda, kā upe ir piešķīrusi Vecrīgai tās galveno formu. Tālāko attīstību veidoja trīs konkurējoši spēki: garīdzniecība, Livonijas ordeņa bruņinieki un Rīgas pilsoņi- tirgotāji un amatnieki.
Baznīcas ir Rīgas silueta galvenie akcenti. Sekojot mūru kontūrai un garīgo, politisko un saimniecisko varu centriem, veidojās viduslaiku pilsētas struktūra ar šaurām līkloču ielām, sīka mēroga cieša apbūve, mazi laukumi, radot telpisku iespaidu ar mainīgiem skatu punktiem un vertikāliem akcentiem.
Bulvāru loks ar tā galveno elementu - pilsētas kanālu aptver Vecrīgu no trijām pusēm, bet Daugava noslēdz šo loku. Parku ansamblis tika radīts pēc 1856.g., uzsākot zviedru kara inženieru 17.gs. būvētās nocietinājumu sistēmas rekonstrukciju. Plašie parki ar brīvi stāvošām sabiedriskām ēkām un kvartāliem bulvāros ir lielisks kontrapunkts Vecrīgai. Bulvāru loks atdala Vecrīgu no Jūgendstila centra kvartāliem.
Jūgendstila centra perimetrālie kvartāli ir radīti atjaunojot apbūvi pēc 1812.g. ugunsgrēka, kas pilnībā iznīcināja toreizējās priekšpilsētas, izmantojot iepriekšējās ielas un ceļus, tādēļ taisnā leņķa ielu tīkls nav pilnībā regulārs. Apbūvi veido pārsvarā jūgendstila - ap 40%, eklektisma un 20.gs. dažādu stilu arhitektūra. Pārsvarā tie ir piecstāvu īres nami, kuru augstumu līdz otrajam pasaules karam regulēja Rīgas būvnoteikumi, nosakot maksimālo dzegas augstumu 21,3m. To rindu dažviet pārtrauc viena vai divu stāvu 19.g.s koka ēkas.
Aiz ielas daudzstāvu ēku iespaidīgās perimetrālās sienas ir paslēpta pavisam cita pasaule, kura sastāv no otrās un trešās māju rindas. Dažkārt kvartālu iekštelpās atrodas vecas rūpnīcas vai noliktavas darbnīcas, citviet tās ir izveidotas kā pievilcīgi zaļi pagalmi, pasāžas vai daļēji publikai pieejama telpa.
Arheoloģiskie atradumi Vecrīgas teritorijā liecina, ka jau 12.gs. šeit ir bijušas vietējo iedzīvotāju apmetnes - ciemi, kā arī ieceļojušo tirgotāju, karavīru un garīdznieku sezonas rakstura apmešanās vietas. Vācu tirgotāji centās nostiprināt savas pozīcijas Baltijas telpā un līdz ar viņiem ieradās krustneši. Intensīvākie arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā notikuši kopš 1938.gada, kas saistīti ar aktīvu atsevišķu Vecrīgas kvartālu rekonstrukciju un jauno būvniecību.
Rīgas arhitektūras mantojumā sastopami visi arhitektūras stili. Romānikas izcilākie piemērs ir vecāko baznīcu - Rīgas Doma un Sv.Jēkaba katedrāles altāra daļas. Gotikai raksturīgās velvju konstrukcijas var redzēt Sv.Pētera baznīcā un Sv.Jāņa baznīcas pirmajās trijās travejās. Gotiskie pakāpjveida zelmiņi aplūkojami Sv.Jāņa baznīcas ziemeļrietumu fasādē un vecākajā Rīgas dzīvojamā ēkā “Trīs brāļi”. Rīgas pils, celta no 14.-20.gs., ir ēka, kurā sastopami gandrīz visi arhitektūras stili, un kura vienmēr ir bijusi valsts augstākās politiskās varas mītne, tā akumulējot sevī ievērojamas kultūras vērtības.
Renesanse gan ievērojamu mantojumu Rīgas būvvēsturē nav atstājusi, jo tās uzplaukuma laikā 16.gs. Livonijā nebija būvniecībai labvēlīgu apstākļu. 16.gs. beigās manierisma stilā pārveidots Melngalvju nama zelminis.
Baroks Latvijas teritorijā ienāca 17.gs. un tā ievērojamākie piemēri ir Sv.Pētera baznīcas un Rīgas Doma baznīcu torņu smailes, kā arī Sv.Pētera baznīcas rietumu portāli. Arī lielākās Vecrīgas dzīvojamās ēkas- bagāto tirgotāju Reiterna un Dannenšterna nami celti baroka stilā pēc Strasbūras arhitekta Ruperta Bindenšū projekta.
Rokoko stila krāšņs portāls ir dzīvojamā ēkai, tagad muzejam Riharda Vāgnera ielā 13. Raksturīgi klasicisma kultūras pieminekļi ir Arsenāla ēka Vecrīgā, Aleksandra Ņevska baznīca Brīvības ielā 56 un Jēzus baznīca Elijas ielā 18. No Krievijas impērijā 19.gs. apstiprinātajiem klasicisma kanoniem ar bagātīgi dekorētām fasādēm atšķīrās Rīgas būvmeistara Kristofera Hāberlanda celtās ēkas pilsoņu klasicisma stilā - Šķūņu ielā 17 un 19, Teātra ielā 6, u.c.
Eklektisms kā stils attīstījās Rīgā līdz ar industriālo revolūciju un strauju pilsētas izaugsmi. Izcils stila ansamblis ir Bulvāru loka apbūve, kurā krietna daļa ēku celtas pēc pirmā latviešu profesionālā arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projektiem. Stilu reprezentē arī Latvijas mākslas akadēmijas neogotiskā ēka un Latvijas mākslas muzeja neobaroka ēka, kā arī Latvijas Nacionālās operas un Latvijas Universitātes ēkas.
19. un 20.gs. mijā eklektismu nomainīja jūgendstils visās tā daudzveidīgajās izteiksmēs. Eklektiski dekoratīvā jūgendstila spilgtākais paraugs ir Alberta ielas apbūve pēc Mihaila Eizenšteina projekta.
Spilgti ir nacionālā romantisma izteiksmē laikā no 1905.-1911.g. arhitektu Eižena Laubes un Aleksandra Vanaga celtie īres nami, kuru stilistiku ietekmējusi Somijas arhitektūra. Pirms Pirmā pasaules kara celto banku arhitektūrā dominē neoklasicisms - kā pretsvars neapvaldītajam jūgendstila dekoratīvismam. Pēc kara ātri Bauhausa ietekmē izplatījās funkcionālisms - askētisku apjomu un plakņu māksla. Pirmā tā celtne pēc modernās arhitektūras pioniera Latvijā Teodora Hermanovska projekta 1926.g. tapa Marijas ielā 8, bet ievērojamākie piemēri ir arhitektu Alfrēda Karra un Kurta Betges celtās ēkas: Latviešu Akciju banka Kaļķu ielā 13, Tautas nams Bruņinieku 29/31 u.c. Atsevišķās tā laika celtnēs jūtama Art-Deco stila ietekme, īpaši jau arhitekta Pāvila Dreijmaņa t.s. blokēkā Ausekļa ielā 3. Trīsdesmito gadu otrajā pusē autoritārā režīma laikā arhitekti atkal pievērsās monumentālai un klasiskai formu izteiksmei, it īpaši sabiedriskajās ēkās. Tiesu pili, tagad Ministru Kabineta ēku, projektēja arhitekts Frīdrihs Skujiņš, Finansu ministriju - arhitekts Aleksandrs Klinklāvs uzbūvēja neoeklektisma formu valodā.
Pēc Otrā pasaules kara neoeklektisma ievirzes turpinājās t.s. “sociālistiskā reālisma” stila padomju arhitektūrā, kura spilgtākais piemērs ir Zinātņu akadēmijas augstceltne (arhitekts Osvalds Tīlmanis u.c.). Tomēr sešdesmitajos gados, politiskā “atkušņa” periodā arhitekti atgriezās pie funkcionālisma principiem un Rīgā tika uzbūvēti ievērojami internacionālā stila paraugi, kā Dailes teātris (arhitekte Marta Staņa u.c.), Okupācijas muzejs ( arhitekti Dzintars Driba, Gunārds Lūsis-Grīnbergs u.c.).
Astoņdesmitajos gados Rīgā, tāpat kā citur pasaulē ienāk postmodernisms, samērā izlīdzinātā un reģionālai formu valodai atbilstošā izteiksmē. Tāda ir arhitekta Modra Ģelža projektētā biroju ēka Brīvības ielā 54. Pēdējos desmit gados Rīgas vēsturiskajā centrā notiek daudzu ēku rekonstrukcijas darbi, bet jaunu ēku ir salīdzinoši maz, lai izteiktu kādus vispārinājumus par kādas dominējošas tendences klātbūtni.
|
| |
|
|
|
|
