Kopš latviešu dramaturģijas rašanās sākuma – Ādolfa Alunāna pirmajām dziesmuspēlēm, mums patīk kamerdarbi. Kad dramaturgs neiziet laukā no latviešu literatūrā tik atpazīstamajām robežām – vides, savas sētas, mājas, zemes, pagasta, pils –, mērogs ir viens. Taču mēs sākām vērienīgi – ar dzejnieces Aspazijas milzu opusiem par latvju tautas vēsturi, sieviešu emancipāciju un dižiem mērķiem. Mūsu dzejniekam Rainim lugās darbojās tikai varoņi, pārcilvēki vai arī tādi, kuru skatieni bija vērsti tautas un cilvēces attīstības nākotnē.

Dramaturģijā mums patīk sastapt atpazīstamas, bet tomēr jaunas interpretācijas iespējas. Iestudējot klasiķa Rūdolfa Blaumaņa lugas, mainām viņa dramaturģiju mūsdienīgi. Jaunie dramaturgi – Lelde Stumbre, Inga Ābele, Evita Sniedze rada sociāli asas lugas, ievelk jaunas krāsas tajās lugās, kuras šķiet uzrunājam mūsdienu latvieti tāpat kā pirms gadsimta. Modernais cilvēks, kas dzīvo datoru pasaulē, tādā veidā tiek piesaistīts gan literatūrai, gan teātrim.

Mums nav tik agresīvas dramaturģijas, kas izraisa šoka stāvokli un žēlas asaras, bet pašizziņā skatītāju saplosa tā palēnām, it sevišķi Pētera Pētersona, Gunāra Priedes, Paula Putniņa lugās. Dramaturgi kaunas rakstīt komerciālas lugas. Māras Zālītes, Jāņa Jurkāna lugās mums patīk kodēta valoda, bet realitātes šovu laikmets dara savu – mums patīk dzīvesstāsti. Tas ir labākais, ko varam darīt savas pašapziņas spodrināšanai – runāt, jo esam klusētājtauta. Dziedoša, tas gan.