Kopš jaunlatviešu laikiem mēs vēl joprojām meklējam latvisko identitāti. Kopš 1879. gada, kad tika publicēts brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāns "Mērnieku laiki", mēs iezīmējām pāreju no tautiski romantiskās pagātnes apjūsmošanas uz reālistiskas īstenības atspoguļošanu. Mūsu proza bija atmodinājusi nacionālo pašapziņu.

Mūsu literatūrā dominē pozitīvā ideāla cildināšana. Reprezentējam latviešu darba tikumu, godīgumu, žēlsirdību, dvēseles atvērtību, bet sirdsšķīstais ļaužu ideāltips tiek vazāts kā kanons un piegrieztne, kas ieteicama latvisko pamatvērtību tiražēšanai vai katrā klasiķu Andrieva Niedras, Andreja Upīša un pat bestselleru rakstnieka Viļa Lāča romānā. To prozaiķu darbus, kuri rakstījuši nedidaktiski, ievērojot zelta griezumu, tos mēs iesakām izlasīt kā neatklātas pērles pasaules literatūras šedevru rotā Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Ezeriņa proza.

Mūsu proza bridusi cauri kanoniem, kas veidoti ar tekstiem no marksisma ļeņinisma un staļinisma politekonomijas tēzēm. Mums ir bijušas tā-ādas epopejas, kur aprakstīti kari un revolūcijas, kad proza bija tikai melnbalta. Bija mums laiki, kad arī latviešu literatūra bija "nacionāla pēc formas un sociālistiska pēc satura". Tomēr absolūtajos padomju ziedu laikos tika radīti romāni, par ko nav kauns vēl šobaltdien, – Regīnas Ezeras, Alberta Bela, Zigmunda Skujiņa darbi. Tā ir ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem uzplaukusi literatūra, kuru lasot, nenāk pat prātā, ka tā tika rakstīta aiz dzelzs žoga.

Kad mūsu literatūrā ienāca "jaunās, dusmīgās meitenes" – Gundega Repše, Andra Neiburga, beidzot literatūra mēģina dzīvot pati pēc savām likumsakarībām. Diemžēl vai par laimi, nu mums viss notiek kā Eiropā un pasaulē, kur literatūras dabīgo dialoģismu nomainījusi dzelžainā ekonomikas loģika. Postmodernā pašapmierinātība un pašpietiekamība latviešu prozai nedraud, jo, kā par latviešu literatūru teicis cīnītājs/kritiķis, "visapkārt ir vēl pietiekami daudz eksistenciālu problēmu, par ko domāt un rakstīt. Tā ir liela privilēģija".