Nevienā citā lietišķi dekoratīvās mākslas veidā nav tik lielas dažādības darbu mērogos, tehniku veidos un darbarīku daudzveidībā kā metālmākslā. No plēšām un vesera līdz pincetei sudraba ķēdīšu posmiņu saņemšanai. Pielietošanas vēriens arī ir iespaidīgs – kaļam gan vārtus, gan rotaslietiņas. Mūsu metālmākslinieki zina vēstures un arhitektūras stilus, orientējas burtu kultūrā, dizainā un izprot konstrukciju loģiku.

Latviešu tradicionālās arheoloģiskās rotas izskatās smagnējas. Radošākie metālmeistari, kuri veidojuši metālkalumus pilsētvidē, rotu veidošanā kā lidojumā atļaujas būt ekstravaganti, rotājamo saredzot tērpā. Vēl vairāk – rotā ieslēpj tērpa un ķermeņa plastikas kodu. Daži mūsu metālmākslinieki – Juris Gagainis, Vitauts Straupe, Ainārs Sils, brāļi Lauderi uzmeistaro rotas, kas jau ir stājmāksla, metālmākslinieka radošās domas izpausme. Rotas kā dzimtas vērtību tālāk nododam saviem pēcnācējiem.

Mūsu rotu materiāls ir sudrabs. Tā ir klasiska vērtība pati par sevi. Metālmākslinieki Līvija Andrjukaitīte, Marta Krasta, Dina Dubiņa, Guntars Pekelis, Gunārs Platpīrs, Armands Vecvanags, Aivars Endziņš strādā radoši, savienojot retos metālus kopā ar tonāli dažādiem cēlmetāliem, kur rodiju, pallādiju, tantalu, irīdiju savieno ar balto zeltu, zaļo zeltu un melno zeltu, savās ēzēs sakausē platīnu, lodē titānu. Viņi tīšuprāt atsakās no ierasto cēlmetālu un metālu standartiem, vienā eksemplārā pagatavo brīnumu ar netradicionālām tehnoloģiskām metodēm un piedāvā rotu valkātājām asprātīgus rotu valkāšanas veidus.