Mums, latviešiem, ir lietas, ko rūsa un kodes nemaitā. Tās ir mūsu garīgās darbības nemateriālās liecības.

Mūsos rit tik daudz atmiņu no pagātnes. Latvieši sevī saglabā tik daudzu senu kultūru saknes, ka grēks būtu tās nepieminēt. Vismaz kopš 9. gadu tūkstoša pirms Kristus, kad ienācām kā eiropeīdu kultūra no dienvidiem, bijām ziemeļbriežu mednieki. Pāris gadsimtu vēlāk, ap 4. gadu tūkstoti, no ziemeļaustrumiem ienāca citi mūsējie, kurus zinātnieki nosauca par Baltijas somu priekštečiem. Lībiešu zars mūsos ir ieaudzis ļoti organiski. 3. gadu tūkstotī pirms Kristus Latvijas teritorijā ienāca tie mūsējie, kurus zinātnieki sauc par auklas keramikas kultūras pārstāvjiem. Viņi piederēja pie indoeiropiešu cilmes, un ar šo kultūru saistāma baltu cilme. Viņi praktizēja lopkopību un zemkopību. Latviešu valoda kopā ar lietuviešu un izmirušo senprūšu valodu ir baltu valodu grupa, kas ietilpst plašajā indoeiropiešu valodu saimē.

Esam cēlušies no somugriem, lībiešiem un baltiem, kas dalās rietumbaltos – sēļos, kuršos, zemgaļos – un austrumbaltos – latgaļos. Visi, kuri gadsimtiem ilgi dzīvo Latvijā, ir toleranti pret mums un ar cieņu saglabā savu identitāti, ir mūsējie: mūsu čigāni te dzīvo, kopš viduslaiku Eiropa viņus izdzina no saviem pilsētcietokšņiem; mūsu krievi dzīvo te kopš Krievijā pareizticība nošķīrās, un krievu vecticībniekus izsūtīja uz Krievijas nomali – uz Latgali; mūsu lietuvieši te ir kopš laikiem, kad mēs ar viņiem kopā cīnījāmies pret krustnešiem, bet igauņi ziemeļdaļas latviešos ir atstājuši neizdzēšamas ģenētiskas pēdas – Latvijas ziemeļdaļā dzīvojošajiem raksturīga... lēnība. Katra tauta, kas dzīvo Latvijā, latviešus nav lauzusi, bet gan ievilkusi mūsos spožas iezīmes.

Kā zemkopju tauta mēs vēl joprojām svinam svētkus, kuros godinām gaismas investori Sauli. Un reizi gadā mēs nekaunamies, ka esam zemnieku tauta. Neviens saules izkarsēts spānis vai itālietis tik ļoti neapdzied saules siltumu kā pa garo ziemu izsalies latvietis. Tāpēc viss mums ir pakārtots Saulei. Ja dejojam, tad “pa saulei”, no kreisās uz labo pusi. Tas nozīmē tikai vienu – katra darbība, ko aprēķinātājs latvietis ir iecerējis, ir ar iepriekšēju, bet labticīgu nodomu.

Folklorā dziesmu par Sauli mums ir visvairāk – vairāk nekā 4500 četrrinžu – tautas dziesmu. Tagad sevi uzskatām par modernas saziņas kultūrtautu, mums vēl joprojām ir zemkopju kultūras iezīmes.

Mantojumā, ko rūsa un kodes nemaitā, esam no saviem senajiem senčiem pārņēmuši dziedāšanas tikumu. Ja apdziedam, tad dziesmā ievijam arī smalki pieslēptu erotiku, divdomīgus mājienus vai eleganti aplejam ar iedarbīgu vārdu šalti.

Latgalē kaimiņi vēl joprojām iet cits pie cita palīdzēt talkās. Mēslu talkās. Kartupeļu rudens talkās un strādā dziedot. Viensētās dzīvojošajām sievietēm talkas ir psihoterapijas, meditācijas un darba terapijas kursi. Kā dziedāts senā latgaļu tolku bolsā: “Daudz apēda, daudz izdzēra, maz darbiņa padarīja!”

Tradicionāli mūsu ornamenti amatnieku darinājumos ir rotāti simboliskām zīmēm. To nozīmi mēs nojaušam, bet esam pa gadu tūkstošiem to mazliet piemirsuši. Taču vienu mēs zinām droši – senās zīmes darbojas!